CATEGORII DOCUMENTE |
Bulgara | Ceha slovaca | Croata | Engleza | Estona | Finlandeza | Franceza |
Germana | Italiana | Letona | Lituaniana | Maghiara | Olandeza | Poloneza |
Sarba | Slovena | Spaniola | Suedeza | Turca | Ucraineana |
DOCUMENTE SIMILARE |
|
SENEBREJU KULTŪRA
Vidusjūras austrumu piekrastē atrodas zeme, ko
agrak dēvēja par Kanaanu vai Palestīnu. Sakot ar
3.gadu tūkstoti p.m.ē. ai zemē dzīvoja semītu
etnolingvistiskajai kopai piederoas kanaanieu ciltis.
Kanaaniei bija prasmīgi amatnieki, viņu izstradajumi
atrasti Nīlas ieleja, Sīrija un citas kaimiņu
pilsētas. Kanaaniei, tapat ka citi viņu
laikabiedri Tuvējos Austrumos, pielūdza dievus, kuru vidū visvairak
iecienīti bija Els (Dievs) un Elata (Dieve), Baals (Kungs) un Baalate
(Dieve), Atars (auglības dievs) un citi. os dievus slavēja
himnas un par tiem sacerēja mītus un eposus, piemēram,
'Eposs par Baalu un Anatu', 'Eposs par jaukajiem un skaistajiem
dieviem', kuri bija ļoti populari kanaanieu vidū,
ka arī vēlak ietekmēja daus Vecas Derības
sacerējumus.
Kanaaniei jau pazina vergturību, lai gan
majsaimniecība nodarbinato vergu (galvenokart
svezemju) skaits bija neliels. Iedzīvotaju vairums bija brīvie,
lauku kopienas apvienotie 'vīri', kuriem piederēja
savs zemes gabals un kuri kalpoja pilsoņu iesaukuma. Kanaanieu
pilsētiņas bija nelielas, to galvaspilsētas varda
sauca visu valsti un lauku apvidu 10 - 20 km radiusa. adas
pilsētvalsts priekgala atradas ķēniņ, kuram
palīdzēja ierēdņi un 'vecajo' padome. Ja bija
jaizlemj kads īpai svarīgs jautajums, tika sasaukta
visu brīvo un pilntiesīgo 'vīru' sapulce.
14. - 13. gs.p.m.ē. ibri - senebreju ciltis - saka pakapeniski
iespiesties Kanaana, tomēr nespēja pakļaut visu
Kanaanu. Rezultata līdzas pastavēja divas
atķirīgas sabiedrības. Tomēr ī teritorija tika
apdraudēta arī no arpuses, it īpai no filistieiem (ciltis
no Mazazijas). Tas radīja prieknoteikumu cilu apvienoanai. 11.
gs.p.m.ē. beigas Jehudas cilts parstavim Davidam izdevas
radīt vienotu valsti (1004. - 905. g.p.m.ē.). Davids iekaroja
stipri nocietinato kanaanieu Jeruzalemi, ko pasludinaja par
savu galvaspilsētu, uzvarēja filistieus un pakļava savai
varai vēl neatkarīgas kanaanieu pilsētvalstis.
Iekarojumus turpinaja viņa dēls Zalamans (965. - 926.
g.p.m.ē.), kura darbības rezultata izveidojas
spēcīga Jūdejas - Izraēlas valsts. Pēc Zalamana
naves 926.gada p.m.ē. ī vienota valsts
sadalījas divas nelielas patstavīgas valstiņas:
Jūdejas valstī ar galvaspilsētu Jeruzalemi un Izraēla
ar galvaspilsētu omrenu (Samariju), kura pastavēja līdz
722. gadam p.m.ē. Abu o valstu iedzīvotaji sevi uzskatīja
par 'Izraēlas dēliem' un o saķeltību
uztvēra ka Dieva sodu, kam reiz jabeidzas.
Senebrejiem ir neparvērtējama ietekme uz pasaules kultūras
procesiem. Ta ir saistīta ar senebreju garīgo dzīvi,
monoteiskas reliģijas izveidoanu un Svētajiem Rakstiem.
Jūdaisms - ebreju reliģija - laiku laikos bijis viens no faktoriem,
kas vienoja o tautu gan senlaikos Kanaanas zemē, gan pēc
otrreizējas izraidīanas no Apsolītas zemes, gan
mūsdienas, kad joprojam daudzas ebreju kopienas izkaisīti
dzīvo diaspora (arpus Izraēlas).
No jūdaisma raduas tadas lielas un ietekmīgas pasaules
nozīmes reliģijas ka kristietība un islams. Kristieu
Bībeles Veco Derību veido senebreju Svētie Raksti, kas
atspoguļo ne tikai sava laika reliģiskas dogmas, bet arī
īs tautas vēsturi, sabiedrisko dzīvi, morali un paraas.
Taja ietilpinatie vēsturiskie un literarie sieti kalpojui
daadu laikmetu maksliniekiem par ierosmes avotu.
Senebreju vēstures sakumi meklējami apmēram četrus
gadu tūkstous sena pagatnē. Tie ciei saistīti ar
parējo Tuvo Austrumu reģiona tautu, īpai Divupes un
Ēģiptes, kultūram. Senebreju ciltstēvs Abraams
(sakotnēji Abrams) 2.gadu tūkstoa sakuma
p.m.ē. valdnieka Hammurapi laika dzīvojis Ūras
pilsēta, sava tēva - turīga patriciea Teras -
ģimenē. Visticamak, ka reliģiska rakstura pretrunu
dēļ (mēness dieva Sina kults, kura piekritēju vidū ir
Abraama tēvs, Ūra tiek nomainīts ar Marduka kultu)
ī ģimene izlemj parcelties uz talo Haranas
pilsētu Eifratas upes augteces baseina. is reģions
izcēlas ne tikai ar savu auglību, bet bija nozīmīgs
arī ka starptautisks tirdzniecības centrs, kura
talas Ēģiptes un Divupes dienvidu tirgotaji apmainījas
savam precēm. eit, pēc Bībeles nostastiem,
Abraams novērsas no mēness kulta pielūdzēju
piekoptajiem ritualiem, ieguvis ticību iepriek nepazīstamam,
varda nenosauktam Dievam. Pēc tēva naves Abraams
ar saviem atbalstītajiem, kuru vidū bijis arī viņa
braļa dēls Lats, nolemj atgriezties Kanaana.
Bībelē is notikums saistīts ar paa Dieva aicinajumu:
'Un tas Kungs sacīja Abramam: 'Izej no savas zemes, no
savas cilts un no savam tēva majam uz zemi, kuru es tev
radīu. Un es tevi darīu par lielu tautu, es tevi svētīu
un darīu lielu tavu vardu, un tu būsi par
svētību.'(Pirma Mozus 12:1-2.)
Pēc grūta pargajiena nonacis Bētelē
(apvidū, kur, pēc Bībeles, otrreiz paradījies Dievs,
novēlot viņam un pēcnakamajiem o zemi), tas uzcēla
Dievam veltītu altari un upurēja, pateikdamies par
līdzinējo gadību. Tomēr vēlak sekoja posta
gadi un Abraamam nekas cits neatlika, ka doties atpakaļ uz
Apsolīto zemi, lai laistu tur savas cilts saknes un koptu savas cilts
Dieva kultu (upurēanas, apgraizīanas rituali). im laika
posmam attiecinami Bībeles popularie nostasti par Sodomas
un Gomoras iznīcinaanu, kas skara braļa dēlu
Latu un viņa ģimeni, Abraama dēla Īzaka (2.patriarhs)
dzimanu un upurēanu, Īzaka dēlu Ēzava un Jēkaba
cīņu par pirmdzimtību un mantoanas tiesībam, ka
arī Jēkaba 12 dēliem, kuri kļūst par ciltstēviem
divpadsmit ibru (senebreju) ciltīm.
Laika posmu aptuveni no 17. līdz 14. gadsimtam pirms mūsu ēras
Abraama pēcnacēji pavadīja Ēģiptē.
Doanas uz turieni patieam varēja saistīties ar neraas
periodu, ka tas aprakstīts Bībelē. Tas skara 3.
patriarhu Jēkabu un viņa dzimtu. Viens no Jēkaba divpadsmit
dēliem bija midianieu tirgotajiem pardotais Jazeps,
kur, parvarot daadas likstas, ar Dieva palīdzību
Ēģiptē tika iecelts augsta amata par vietvaldi un
visparēja bada gados pabaroja tēvu un braļus un
saņēma faraona atļauju saviem radiniekiem apmesties uz
dzīvi Nīlas delta. Sakotnēji viņi baudīja
ēģiptieu labvēlību, bet vēlak ap 1550. gadu
valdnieku nomaiņas apstakļos sakas ebreju
ieceļotaju apspieana. Rezultata notika Bībelē
aprakstīta ebreju izceļoana no Ēģiptes (Exodus) Mozus
vadība. is notikums attiecinams aptuveni uz 14.-13. gadsimtu
pirms mūsu ēras un ilga četrdesmit gadus.
Zalamana laika Jeruzalemē tika uzcelts Jahves templis, jo
līdz tam svētais derības ķirsts glabajas
izjaucama un parnēsajama teltī
'tabernakula'. Tas prasīja lielu darbaspēka un
materialo resursu sakoncentrēanu vienuviet. Jeruzalemes templis uz
laiku laikiem kļuva par ebreju reliģijas vienojoo centru. Ta
bija vienīga centrala svētnīca, kura darbojas
priesteri un varēja norisinaties Jahvem veltītie upurēanas
rituali. Tadēļ is templis kļuva par
svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienoanas simbolu.
Savstarpējas cīņas novajinatas, senebreju
valstis kļuva par vieglu ieguvumu svezemju iekarotajiem. 8.gs.
beigas ziemeļu valsti Izraēlu pakļava Asīrijas
valdnieks Sargons II, pēc divupieu tradīcijas aizvedot sev
līdzi trimda daudzus tūkstous iedzīvotaju. 6.gs
sakuma tads pats liktenis sagaidīja Jūdejas valsti. To
pēc Asīrijas lielvalsts sagraves izdarīja Jaunbabilonijas
valdnieks Nebukadnecars II. Līdz pamatiem tika nopostīts
Zalamana laika celtais Jahves templis Jeruzalemē - ebreju tautas
vienotajs. Pēc ta sagrauanas boja gaja arī
daļa Svēto Rakstu, kas glabajas templī. Jūdejas
gūstekņus gaidīja grūtais un talais trimdas ceļ
uz Divupes zemēm.
Senebrejiem bija attīstīta arhitektūra, ka arī
tēlotaja maksla, par ko liecina ķerubu - teiksmainu
sparnotu dzīvnieku ar cilvēku sejam - apraksti Vecaja
Derība un no ziloņkaula darinatie reljefi ar ķerubu
attēliem. Viņiem bija izkopta mūzika, plaas zinaanas
astronomija, medicīna un citas nozarēs. Taču
visspilgtak senebreju kultūra izpaudas mutvardu
sacerējumos, kuru kvintesence sakopota Vecaja Derība. Viens
no izskaidrojumiem, kadēļ senebreji pievērsas
rakstīanai, ir augsta lasīt un rakstīt prasme seno ebreju
vidū. Tam pamata varētu būt rakstības
vienkarība - tikai 22 burti, galvenokart līdzskaņu
apzīmēanai; ka arī izvērsta skolu sistēma.
Jau pirmstrimdas laikmeta ne tikai galvaspilsēta
Jeruzalemē, bet arī daudzos novadu centros darbojas skolas,
kuras gatavoja rakstveus valsts un tempļa administracijai.
Pēctrimdas laikmeta skolas bija arī ciematos, kur darbojas
t.s. 'tīstokļu nami', kuros macīja bērnus,
galvenokart zēnus, lasīt un rakstīt, izmantojot ka
macību vielu Vecas Derības sacerējumus.
2. - 1. gadu tūkstotī p.m.ē. ebreji pielūdza daadus
dievus, taču seviķi iecienīts to vidū bija bargais
dienvidu tuksnea dievs Jahve. ī dieva kults bija seviķi
izplatīts Jehudas ciltī, un, kad īs cilts parstavji
Davids un Zalamans kļuva par vienotas valsts veidotajiem,
viņi centas savas cilts dievu parvērst par visas tautas
dievu. Viņus nereti atbalstīja ģints - cilts virsotne, pat
'zemes tauta', tapēc iedegas ilgstoa cīņa
par vai pret viendievību, kura milzīga nozīme bija pravieu
kustībai. Visa senaja pasaulē ticēja, ka dievi nosaka
cilvēku likteņus, tadēļ visi karoja uzzinat
dievu noteikto likteni. To viņiem pavēstīja
'izredzētie' - cilvēki, kuri pau Dieva idejas, kuras
viņiem pasaka pats Dievs. ie cilvēki varēja paziņot
cilvēkiem viņu likteni un nakotni. Pravietoana bija viena no
priesteru svarīgakajam funkcijam, bet ar laiku no viņu
vidus atdalījas cilvēki, kuri nodarbojas tikai ar
pravietoanu - praviei. Ar seviķu degsmi praviei iestajas par
viendievību, par Jahves atzīanu, par vienīgo Dievu un
pilnīgu atteikanos no visu citu dievu kultiem. Praviei uzsvēra
Jahves visvarenību un cilvēka niecību viņa prieka;
atzina, ka Dievs nospraudis cilvēkam divus 'ceļus' -
taisnīgo un labestīgo 'Jahves ceļu' un netaisnīgo
un ļauno 'savas sirds ceļu'. Praviei atgadinaja,
ka tikai cilvēka paa vara ir izvēlēties, pa kuru ceļu
iet. 'Meklējiet labo un ne ļauno Ienīstiet ļauno un
mīliet labo', aicinaja pravietis Amoss. Pēc pravieu
atzinumiem, tikai harmoniska ētisko normu ievēroana un
neformala ritu izpilde ir ķīla 'taisnīgai
dzīvei'.
Praviei, priesteri un rakstvei kopuma veidoja senebreju
inteliģenci, kuras funkcija bija garīga jaunrade.
VECA DERĪBA
Galvenie Vecas Derības teksti rodas no 9. - 7.
gs.p.m.ē. (vispar no 12. - 2. gs.p.m.ē.). Vecas
Derības pamatteksts ir mazorētisks, kas aptver 43 darbus un ir tikai
neliela daļa no senebreju literatūras klasta. Veca
Derība ir sarakstīta senebreju valoda un dzeja. Pirmais
tulkojums tiek veikts sengrieķu valoda, to uzdod tulkot 70
neatkarīgiem tulkotajiem. Teksts
iznacis gandrīz identisks, grieķi to sauca arī par
septuagintu.
Vecas Derības kodolu veido piecas gramatas:
1. Genesis (Gn.) - 50 nodaļas;
2. Exodus (Ex.) - 40 nodaļas
3. Leviticus (Lv.) - 27 nodaļas
4. Numeri (Nu.) - 36 nodaļas
5. Deuteronomium (Dt.) - 34 nodaļas.
īs piecas Mozus gramatas sauc arī par Pentateihu, tajas ir
sakopoti likumu krajumi un stastu
materiali, kas ir seviķi nozīmīgi jūdaisma.
Pentateiha kodolu veido likumu krajumi: sena Derību
gramata, kura sakopoti likumi par
indivīda atbildību un ģimeni, par īpauma
aizsargaanu, vīra un tēva tiesībam ģimenē,
kas viss tiek apkopots Desmit bauļos (Dekaloga).
Sava galīgaja veidola Pentateiham piemīt
neapaubama satura un sieta vienotība, taja tiek risinats
secīgs un sakarīgs stasta pavediens: pasaules un cilvēka
radīana; pirmcilvēku Adama un Ievas atraanas Ēdenes
darza (Paradīzē) un viņu padzīana no turienes;
cilvēku pirmo paaudu iedomība un pasaules plūdi, kuri
iznīcina augstpratīgo cilvēci; Dieva izglabtais
taisnīgais Noass un viņa derība ar Dievu, kur solas
cilvēkus vairs nepazudinat; Babeles torņa celtniecība
un vienotas cilvēces sadalīanas pa valodam un
tautam; stasti par triju patriarhu - seno ebreju un viņiem
radniecīgu tautu senčiem - Abrama, Īzaka un Jēkaba
dzīvi un darbību Kanaanaa un par jaunam
derībam, kuras Dievs sola patriarha pēctečiem
Kanaanas zemi un varenību; Jēkaba un viņa 12 dēlu -
senebreju divpadsmit cilu radītaju - ieraanos Ēģiptē
un viņu sūro dzīvi tur; ebreju aizieana no faraona zemes Mozus
vadība un četrdesmit gadus ilgie klejojumi Sinaja tuksnesī;
Sinaja kalna dotie Desmit bauļi un citi likumi; ebreju cilu
tuvoanas Kanaanas zemei un Mozus nave karota
mērķa pievartē.
Pentateihu turpina Pirmo Pravieu stastījumi.
is krajums aptver seas gramatas: Jozuas un
Soģu, divas Samuēla un divas Ķēniņu gramatas.
Pirmos pravieus mēdz dēvēt par Deiteronomistiem. is ir
vērienīgs sacerējums par senebrejiem kop viņu
ienakanas Kanaana līdz abu senebreju valstu bojaejai.
Krajuma Vēlie praviei sakopoti triju 'lielo' pravieu
- Esaijas, Jeremijas un Ezekiēla - un 12 'mazo' pravieu -
Osejas (Hoea), Joela, Amosa u.c. - pravietisko teicienu sakopojumi.
Vissareģītaka un pretrunīgaka no Vecas
Derības iedaļam ir pēdēja - Raksti, kas aptver
Davida dziesmu gramatu, kura sakopotas 150 pirmstrimdas un
pēctrimdas laikmetos sacerētas himnas Dievam un
ķēniņiem, individualas un kolektīvas
ēlabu un pateicību dziesmas; piecas Jeremijas raudu dziesmas;
Ījaba gramatu ar dziļam un traģiskam
pardomam par cilvēka cieanam; Zalamana
pamacības; divas vēsturiski didaktiskas noveles - Rutes un
Esteres gramatas; divus vēsturiskus sacerējumus - Laiku
gramatu, Ezras un Nechemijas gramatas. Taču
visneparastaka Rakstu sastavdaļa ir Zalamana Augsta
Dziesma - erotiskas mīlas lirikas edevrs, un
Daniēla gramata, kas ir laika ziņa vēlakais
Vecas Derības darbs.
Lai varētu Vecas Derības likumus piemērot tiesas un vispar sadzīvē, ebreji uzsaka
sareģīto Vecas Derības likumu komentēanu un
interpretēanu. īs darbības rezultata ēru
mija veidojas Mina (Atkartoana) - visu ebrejiem normatīvo
reliģisko un laicīgo likumu krajums,
kuru savukart saka komentēt un papildinat, ta radot
Veca derība ir jūdaisma svētie raksti.
Jūdaisms ir līgums starp Dievu un ebreju
tautu (bet kristietība ir līgums starp Dievu un visam
tautam). Jūdaisma Dievs ir abstrakts.
Pau vardu Dievs (Jahve, ko raksta ka JHWH)
nedrīkst izrunat, tas ir tabu. Dievam nedrīkst
piedēvēt īpaības, drīkst tikai teikt, kas Dievs nav.
Jūdaisma Dievs ir despotisks, cilvēkus uzlūko ka savu
īpaumu, tomēr viņ ir taisnīgs. Galvenais
ir pareizs dzīvesveids. ī skarba attieksme
izrietēja no grūtajiem sadzīves apstakļiem un bieajam cīņam ar iebrucējiem.
Veca derība radas laika, ko
kultūras vēsturē dēvē par ass laikmetu. is ir ļoti intensīvu meklējumu periods,
cilvēkiem paliek vairak laika domat par daadam
lietam. Ta ka rodas lielas impērijas, rodas arī
vajadzība pēc vienotas, centralizētas ideoloģijas.
Cilvēkam pasaule kļūst totali neizprotama, dievu un cilvēku ceļ noķiras viens no otra, rodas
aubas par dievu varenību un gudrību. Cilvēks pirmo reizi
kultūras vēsturē paskatas uz sevi no malas ka uz
ievērības cienīgu objektu, ka uz personību, izzūd
anonimitate. aja laika darbojas praviei,
paradas izteikta noslieksme uz monoteismu. Sak
figurēt Dievs Jahve, kuram nav biografijas, bet viņa
vienīga izpausme ir griba. Jahve ir ceļinieks - viņ ir
visur un taja paa laika viņa nav
nekur. Jahvi neapmierina vienkari vara par
pasauli, viņam nepiecieama nemitīga apliecinaana ('Tev
nebūs citus elkus pielūgt'). Dievs slēdz derību
ar cilvēku: pirmkart ar Adamu; tad ar Noasu (varavīksne
ka derību slēganas zīme); tad seko derības ar
Abramu, bet ceturtas ir derības ar Mozu - tas
ir derības ar visu tautu ka sakralu kopību.
Antīkaja pasaulē dievi un cilvēki
dzīvoja viena pasaulē un par viņiem valdīja
Liktenis, bet Jahve eksistē arpus pasaules, savukart viss, kas
eksistē arpus Dieva, ir pasaule. aja
situacija rodas jaunradīanas problēma. Tiek
izvēlēts tads variants, ka Dievs pasauli radījis no
neka un tagad pilnība nosaka tas
likteni. Jebkura cita jaunradīana ada
situacija ir ķecerība.
Svēto Rakstu latviskaja tulkojuma Radītaja
apzīmēanai visbieak lietoti vardi Dievs un Tas Kungs. Senebreju valoda Abraama
stasta minēts Elohims, kas patiesība ir sugas
vards augstaka Radītaja apzīmēanai, bet jau
Otraja Mozus gramata sastopamies ar Jahves jēdzienu. Lai
gan ebreju reliģija nav pieņemts skaļi izrunat o
svēto vardu, tulkojuma tas
nozīmē 'būt' (tas, kas rada esoo). Epizodē, kad
no Mozus mutes izskan jautajums par to, ka godat
Radītaju, viņ atbild: 'Es Esmu, kas Es Esmu. Ta tev
jaruna ar Ismaela bērniem: 'ES ESMU' - tas mani sūtījis pie jums.' (Otra Mozus
3:14.)
Pirmaja Mozus gramata aprakstīti senebreju mītiskie
priekstati par pasaules un cilvēka
radīanas ainu. Ta izriet vienīgi no Dieva neierobeotas,
absolūtas gribas, un seas dienas
no neka tiek radīta pasaule un viss taja esoais, ieskaitot
cilvēku. Grandiozs bijis is radīanas akts: ta
rezultata tapusi apdzīvoanai domata telpa - debesis un zeme, gaisma, kas noķirta no tumsas (diena un
nakts), zemes ūdeņi savakti vienkopus, radot jūras un
sauszemi, debesjuma novietoti spīdekļi, kuru uzdevums laiku
sadalīt dienas un gados. Dievs radījis arī ūdenī
mītoo dzīvību, sauszemes floru un
faunu. Nobeiguma tapis visa iepriekaprakstīta vainagojums -
cilvēks (
Cilvēka un Dieva saikne ir ļoti dziļa,
jo Demiurgs to radījis līdzīgu sev - 'Pēc sava
tēla un līdzības' (Pirma Mozus 1:27). ie
vardi vienmēr izraisījui plaas diskusijas par Dieva veidolu un cilvēka dieviķo dabu. Taču ne jau
arēja veidola meklējama līdzības
būtība, jo cilvēka ķermenis tika
darinats no zemes un putekļiem. Līdzība meklējama
dieviķa gara dzirkstī, spēja apjaust pasaules
norises, to kopsakarības, izzinat notiekoo, uzturēt saikni ar
dieviķo sapratu, paam spēt izķirties starp labo un ļauno (pēc aizliegta augļa
baudīanas), spēja parvaldīt pasauli, tapat
ka Dievs to dara ar kosmosu.
Vecaja Derība ir
aprakstīti daadi cilvēku rīcības arhetipi,
piemēram, Abels simbolizē labo
(pazemību un labsirdību), bet Kains - ļauno
(nepakļavību, atriebības kari); Jazeps
simbolizē augstsirdību un spēju piedot, ka arī
labsirdību un devību.
Senebreju kultūra reliģiskas normas
caurau gan sabiedrisko, gan personisko dzīvi, gan ikviena indivīda
morali. Tas notiek saskaņa ar
derību, ko Dievs noslēdzis ar cilvēkiem.
Ebreju tautai visnozīmīgaka ir Sinaja
kalna noslēgta Jahves derība ar Mozu. Tas pamattēzes ietvertas desmit bauļos.
'1. Es esmu Tas Kungs, Tavs Dievs, kas
Tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klauu nama.
Tev nebūs citus dievus turēt mana
prieka.
Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc
ta, kas ir auga debesīs, nedz pēc ta, kas ir
ūdenī zem zemes.
Nezemojies to prieka un nekalpo tiem, jo es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu
taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē
līdz treajam un ceturtajam augumam tiem, kas mani ienīst, un dara
ēlastību līdz tūkstoajam augumam tiem, kas Mani mīl
un tur manus bauļus.
2. Tev nebūs Ta Kunga, sava Dieva,
vardu nelietīgi valkat, jo tas Kungs neatstas
nesodītu, kas Viņa vardu nelietīgi valka.
3. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.
Seas dienas tev būs stradat un
padarīt visus savus darbus.
Bet septītaja diena ir sabats, ta Kunga, tava Dieva,
dusēana, tad nebūs tev nekadu darbu darīt, nedz tev, nedz
tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei,
nedz tavam lopam, nedz tavam sveiniekam, kas ir tavos vartos.
Jo seas dienas ir Tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru
un visu, kas tanīs atrodams, un septītaja diena Tas Kungs
atdusējas; tapēc Tas Kungs svētīja sabata dienu,
lai ta būtu svēta.
4. Godini savu tēvu un mati, lai tu ilgi
dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs ir tev devis.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību parkapt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvaku.
9. Tev nebūs iekarot sava tuvaka namu.
10. Tev nebūs iekarot sava tuvaka sievu, nedz
viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz
viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvakam pieder.'
(2.Mozus, 20. nod.)
ie likumi nosacīja, kas jaievēro
izredzētajai tautai, ejot pa Dieva nolikto ceļu.
Atkapanas no līguma draudēja ar Dieva sodu par
cilvēkiem un tautam. Ikvienam
bija jaatbild ne tikai par saviem darbiem, bet arī
jauzņemas kolektīva atbildība par savas tautas
rīcību. Cilvēki zinaja, ka Dievu nav iespējams
ne piekrapt, ne apmuļķot ar ariķīgam
izdarībam, ne piekukuļot, ka viņ ir taisnīgs, un
taisnīgs ir arī viņa piespriestais sods, kas reizē tika
virzīts uz cilvēka atskarsmi par savas rīcības
nepareizību un iespēju atgriezties. Tiesa, varam atrast arī
mūsdienu moralei nepieņemamus nosacījumus, kas pret
ļaunpratīgiem un blēdīgiem cilvēkiem aicina
vērsties ar viņu pau līdzekļiem: 'Tad Jums būs
viņam ta darīt, ka viņ bija nodomajis
darīt, gribēdams kaitēt savam tuviniekam; ta tev būs
iznīdēt ļaunumu no sava vidusTad nu lai tavas acis nelūkojas
ēlodamas: dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu
pret zobu, roku pret roku, kaju pret kaju!' (Piekta Mozus
19:17 .)
Spilgts mīlas lirikas paraugs ir Zalamana
Augsta Dziesma. Jūtu kvēles caurstravota, ta
iemīļotajiem dod īpaas acis
skatīt vienam otra skaistumu:
'8. Klau, - tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņ nak un, sīkiem soļiem palēkdamies; dodas augup
kalnos un lēka no kalna uz pakalnu!
9. Mans draugs ir līdzīgs jaunam stirnazim vai jaunam briedim.
Raugi, viņ stav aiz mūsu sienas, raugas pa logu un lūkojas cauri skadriņiem!
10. Mans draugs atbild un saka man: 'Celies, mana
draudzene, mana skaistule, un nac urpu!'
11. Jo redzi: ziema ir pagajusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies!
12. Zemes virsu parklaj puķes, klat ir dziesmu laiks -
pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu
zemē.
13. Vīģeskokiem sariesuies mezglaini pumpuri, vīna koki ir
plaukui un izdve savu smaru. Piecelies, mana
draudzene; un nac mana daiļa, nac
urp pie manis!
14. Tu mana balode klinu spraugas, apslēpta akmeņu
plaisas, paradi man savu vaigu un liec man
dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir
mīlīgs!
15. Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazas lapsas, kas posta
vīna darzus; jo tagad ziedos ir arī
mūsu vīna darzi!
16. Mans draugs ir mans, un
es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajam lilijam.'
(Augsta Dziesma 2:8-16.)
Arī mūsdienas Veca Derība nav zaudējusi savu
vērtību - ta ir ne tikai ebreju identitates un
kultūras neatņemama sastavdaļa, bet arī ceļvedis
daudziem ticīgajiem, jo satur tadas ētiskas un
estētiskas vērtības, kuram ir
visparcilvēciska nozīme.
Apsolīta zeme - Kanaana jeb Palestīna, uz kurieni devas Abrams ar savu sievu un braļa dēlu Latu, kad Dievs bija viņam sacījis: 'Izej no savas zemes, no savas cilts un no savam tēva majam uz zemi, kuru Es tev radīu' (1.Mozus 12 : 1).
Bauslība - bauļu (reliģiski ētiska pienakuma pavēle) ievēroana, dzīvoana saskaņa ar tiem. Tradīcija par bauļiem sauc Sinaja kalna Mozum Dieva atklatos, uz 2 galdiņiem rakstītos desmit priekrakstus (dekalogu) jūdu tautai (2.Mozus 20 un 5.Mozus 5).
Diaspora - dzīvot diaspora, is termins apzīmē ebrejus, kuri nedzīvo sava dzimtaja zemē Izraēla, bet gan arpus tas, sveuma.
Eksods - (gr. exodus, izieana), 2.Mozus gramatas nosaukums, kur aprakstīta izraēlieu izieana no Ēģiptes. Tradicionali eksods ildzis četrdesmit gadus, ko izraēliei pavadījui tuksnesī.
Jūdaisms - senebreju reliģija, kuras svētie raksti ir Veca Derība un vienīgais Dievs - Jahve. Jūdaisms ir kristietības pamata.
Monoteisms - (gr. theos, dievs), viendievība, ticība vienam vienīgam personīgam Dievam. Ir četras monoteiskas reliģijas: Jahves reliģija jeb jūdaisms, kristietība, islams un mazdaisms.
Pravietis - (no gr. prophetes), ar seviķam spējam apveltīts cilvēks, kas ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.
Soģis - (no ebr. oftim), cilts vadonis. Vecas Derības Soģu gramata tie aprakstīti ka tautas valdnieki, kas valdījui no Jozuas naves līdz ķēniņu laikmetam, tadēļ o laiku dēvē par Soģu laikmetu. Dievs soģus ir aicinajis un sūtījis savai tautai ka glabējus nebaltas dienas.
Tora - (ebr. likums), piecas Mozus gramatas Vecaja Derība, arī Pentateihs.
Politica de confidentialitate | Termeni si conditii de utilizare |
Vizualizari: 2343
Importanta:
Termeni si conditii de utilizare | Contact
© SCRIGROUP 2024 . All rights reserved